Latvijas Alternatīvo Finanšu Pakalpojumu Asociācija

Ņemot vērā, ka pirms pāris gadiem valsts jau piemērojusi ierobežojumus nebanku kreditētajiem, nosakot maksimālās komisijas maksas aizdevuma izsniegšanai, papildu ierobežojumi nespētu segt izmaksas, kas aizdevējiem rodas izsniedzot kredītu.

Precīzi zina

Latvijas Reģionu apvienība nesen rosinājusi grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL), kas liek ierobežot patēriņa kredītu kopējās izmaksas līdz 0,07% dienā. Tas nozīmē, ka gan bankas, gan nebanku aizdevēji varēs izsniegt aizdevumus, kuri kopējo kredīta izmaksu gada likme nepārsniedz 25%. Nebanku kredītdevēji stāsta, ka patērētājs, aizņemoties šajā sektorā, precīzi zina, cik viņam kredīts izmaksās, jo visas ar aizdevumu saistītās izmaksas tiek jau uzrādītas, izsniedzot aizdevumu, nav jāmaksā vēl papildu apkalpošanas, kredīta izsniegšanas vai citas maksas. Ar aizdevuma izsniegšanu saistītās izmaksas sastāv no daudziem komponentiem, tādēļ, krasi ierobežojot aizdevuma likmi, tirgus dalībnieku darbība kļūs neizdevīga, skaidro aizdevēji.

Pakalpojuma cenu patlaban nosaka pats komersants, taču tam ir jāievēro normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi attiecībā uz kredīta kopējām izmaksām, skaidro Ekonomikas ministrijas un Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) pārstāvji. Parasti cenu veido peļņa, kredīta devēja maksa par kapitāla izmantošanu, administrēšanas izdevumi, nodokļi, mārketinga aktivitātes un citi izdevumi, kas ir atkarīgi no paša kredīta devēja saimnieciskās darbības īpatnībām. Vienkāršoti skaidrojot, kredīta kopējās izmaksas ir visas izmaksas, kas patērētājam jāmaksā saskaņā ar kreditēšanas līgumu, savukārt gada procentu likme ir kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas izteiktas gada procentos no patērētājam piešķirtās kredīta kopējās summas. Savukārt aizdevuma likme ir maksa par kapitāla (kredīta) izmantošanu, kas izteikta procentos, bet reizēm kredīta devēji papildus piemēro arī citas komisijas, piemēram, maksu par kredīta izsniegšanu, administrēšanas vai kontroles maksas u.tml.

«Pakalpojumu cenu veido virkne pozīciju, kuras ir nepieciešamas, lai varētu kvalitatīvi un klientam ērtā veidā sniegt šo pakalpojumu,»uzsver SIA ExpressCredit valdes loceklis Didzis Ādmīdiņš. Pirmkārt, tās ir izmaksas, lai varētu klientu uzrunāt – informēt par pakalpojumiem. Otrkārt, tās ir izmaksas par klientu identificēšanu, maksātspējas novērtēšanu un kredītspējas novērtēšanu. Visas šīs pozīcijas ir kļuvušas komplicētākas un ietver ne tikai tiešās izmaksas, bet arī būtiskas administratīvās izmaksas, lai varētu uzturēt augstu kompetenci šajā jomā. Treškārt, tās ir ir,maksas par klientu servisa un uzskaites nodrošināšanu visā sadarbības laikā un arī pēc tam. Ceturtkārt, tās ir kapitāla izmaksas -izmaksas, ko maksājam par piesaistītajiem līdzekļiem, piemēram, par aizņēmumiem, obligācijām vai citiem instrumentiem. Piektkārt, tās ir administrācijas, attīstības un pakalpojuma atbilstības izmaksas. Izmaksas atšķiras, gan ņemot vērā aizdevuma ilgumu, gan klienta profilu, uzskaita D. Ādmīdiņš. Lielākas aizdevuma summas gan parasti tiek piedāvātas tikai personām, ar kurām jau ir ilgāka sadarbības un ir izveidojusies savstarpēja uzticība, viņš piebilst.

Nebanku kreditēšana

Zīmola Bino.lv dibinātājs Toms Jurjevs norāda, ka, lai izsniegtu jebkura veida aizdevumu, kompānijai ir noteiktas izmaksas, kas nemainās atšķirībā no aizdevuma termiņa, tātad vienalga, vai aizdevums ir uz 30 dienām vai 2 gadiem, daudzas no izmaksām ir identiskas. Zinot, ka vidējais īstermiņa aizdevums klientam ir 200 eiro, tā kopējās apkalpošanas izmaksas uz 30 dienām ir ap 14 eiro. Patlaban komisija par šādu aizdevumu ir 17,6 eiro. Tādējādi atšķirība starp izmaksām un ienākumiem ir maza, kas arī veido kompāniju peļņu. Un, kā noprotams, lielākā daļa šo izmaksu ir tādas, kas jāsedz jebkurā gadījumā, vienalga, vai aizdevums ir 200 eiro vai 2000 eiro, vai uz 30 dienām vai 2 gadiem, uzsver T. Jurjevs.

Visu uzrāda

Nebanku nozarē tirgus dalībnieki pārsvarā necenšas dažādas izmaksas paslēpt papildu pakalpojumos, bet to visu ietver procentu likmē, skaidro D. Ādmīdiņš. Piemēram, ja reklāmā redzams, ka, aizņemoties 100 eiro, jāatmaksā būs 105 eiro, tad tā arī būs un nebūs nekādu papildu slēptu izmaksu, nebūs kontu atvēršanas, apdrošināšanas u.tml. Kredītu kopējās izmaksas ir visas izmaksas, kas var rasties par pakalpojuma lietošanu, un no 2016. gada 1. janvāra kredītiem šie lielumi ir noteikti Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Procentu likme ir maksa par kapitāla lietošanu, kas ir visbiežāk lietotais jēdziens, ja runā par kredītu izmaksām, bet var neietvert visas ar kredītu saistītās izmaksas, savukārt, runājot par gada procentu likmi (GPL), D.Ādmīdiņš uzskata, ka tas ir sintētisks lielums, it īpaši, ja runā par īstermiņa kredītiem. No šī jēdziena ieviešanas īstermiņa kreditēšanā, pēc viņa domām, nav nekādas jēgas, un šī lieluma lietošana ir absurda īstermiņa kreditēšanā. Piemēram, ir 100 eiro aizdevums uz 30 dienām ar atmaksu 105 eiro, tātad procentu likme ir 5% mēnesī jeb 60% gadā. GPL šādam aizdevumam ir 81%. Savukārt, ja ir 100 eiro aizdevums uz septiņām dienām ar atmaksu 102 eiro, tātad procentu likme ir 8,57% mēnesī jeb aptuveni 102% gadā. GPL šādam aizdevuma ir 181%. Tas pierāda, ka GPL nedod nekādu praktisku jēgu aizdevumu salīdzināšanā.

Lietot GPL īstermiņa kreditēšanā būtu līdzīgi kā likt taksometriem norādīt tā gada lietošanas izmaksas. Piemēram, nedrīkstētu rakstīt, ka laika tarifs ir 0,14 eiro minūtē, bet būtu jānorāda, ka tas ir 73.584 eiro gadā, līdz ar to D. Ādmīdiņš uzskata, ka patērētajiem vissvarīgākais ir nevis redzēt procentu likmi, GPL, bet gan reālo summu, kas būs jāatmaksā. «Šo summu vienmēr skaidri pasakām klientam un neesam par to saņēmuši iebildumus. Protams, arī katru klientu informējam par procentu likmi, un GPL kā likums to paredz, esam par pilnīgu caurspīdīgumu, ja runa ir par klientu servisu,» viņš piebilst.

Jauni nosacījumi ik gadu

Runājot par priekšlikumiem no jauna ierobežot kredītu izsniegšanas maksas, aizdevēji aicina būt uzmanīgiem un nepakļauties priekšvēlēšanu populismam. «Gribu ticēt, ka mēs dzīvojam attīstītā un tiesiskā valstī, kurā likumu nepieņem tāpēc, ka tuvojās vēlēšanas un konkrēti politiķi grib pacelt savus reitingus, pieņemot populistiskus lēmumus. It īpaši, ja piedāvātie “risinājumi” ir nepārdomāti, sasteigti un balstīti uz «tukšu gaisu». Vai arī otra iespēja, ka šie lēmumi ir banku lobijs, jo nevienam nav noslēpums, ka tieši lielajām zviedru bankām nebanku kreditēšanas nozare ir atņēmusi ievērojamu patēriņa kredītu tirgus daļu tieši savu samērīgo cenu un ērto pakalpojumu dēļ. Manuprāt, patiesība saistībā ar pēkšņo vēlmi atkal regulēt nebanku kreditēšanas nozari ir kaut kur pa vidu starp populismu priekšvēlēšanu gaisotnē un banku vēlmju apmierināšanu. Jāpiebilst, ka nebanku nozare jau tika regulēta 2016. gadā. Tika pieņemts likums, kas regulē pakalpojuma cenu, maksātspējas vērtēšanu un citus jautājumus. Vai tiešām tiesiskā valstī nozares regulācija ir jāmaina katru gadu? Kā investori gan no Latvijas, gan ārvalstīm var būt droši par savām investīcijām, ja valsts konstanti maina savu viedokli?»retoriski vaicā T. Jurjevs. Viens no lielākajiem argumentiem pašreizējai regulācijai ir tāds, ka pēc iepriekšējās regulācijas izsniegto aizdevumu apjoms nozarē turpināja pieaugt, taču tas ir pilnīgi loģiski, jo, samazinot pakalpojuma cenu, pieprasījums pēc tā palielināsies, skaidro T. Jurjevs, uzsverot, ka bija absurdi domāt, ka, ierobežojot cenu īstermiņa aizdevumiem, cilvēki tos ņems mazāk. «Latvijā ir vieni no lētākajiem nebanku aizdevumiem pasaulē, tieši tāpēc arī šos pakalpojumus izmanto tik daudzi Latvijas iedzīvotāji tā vietā, lai cīnītos ar zviedru banku birokrātiju un neskaitāmajām komisijām. Ticu, ka veselais saprāts gūs virsroku un politiķi neiznīcinās nozari, kuru Latvijā ik gadu izmanto desmitiem tūkstošu cilvēku, jo patiesība ir tāda, ka diemžēl šiem cilvēkiem valstī nav cita atbalsta mehānisma, kur nepieciešamības gadījumā aizņemties kaut vai 200 eiro,» piebilst T. Jurjevs.