Procentu likmes nebanku sektorā ir samērīgas

Publicēts: 25.07.2018.

Latvijas nebanku sektora izsniegto aizdevumu likmes ir samērīgas gan pret pakalpojumu cenām kreditēšanas nozarē, gan salīdzinot ar citām valstīm.

Maksimāli pieļaujamā procentu likmes summa 30 dienu aizdevumam Latvijā ir 8,8%, bet maksimālā gada procentu likme (GPL) šādam aizdevumam ir 179 %. Creamfinance Latvia izpilddirektore Līga Treiliha norāda, ka daudzviet procentu likmes ir būtiski augstākas. «Ja Latvijā īstermiņa aizdevumiem līdz 30 dienām maksimālā mēneša procentu likme ir 8,80%, tad Creamfinance grupas uzņēmumos Dānijā tie ir 20%, Spānijā – 30%, savukārt līdere procentu likmēs ir Meksika, kurā ir 45%,» piemēru min L.Treiliha. Creamfinance grupas uzņēmumi darbojas septiņos tirgos – Latvijā, Polijā, Čehijā, Gruzijā, Dānijā, Spānijā un Meksikā -, apkalpojot vairāk nekā 7 miljonus klientu, un tas ļauj izdarīt secinājumus, ka Latvijā attiecīgais produkts ir vislētākais, ar viszemākajiem aizdevuma procentiem. L.Treiliha skaidro, ka nebanku aizdevēji nevar būt vienā aizdevumu procentu likmju segmentā ar tradicionālajām bankām vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem – bankai kredītresursi izmaksā krietni lētāk, atbilstoši valsts Centrālās bankas refinansēšanas likmei. Savukārt alternatīvo finanšu pakalpojumu sniedzējiem nākas piesaistīt līdzekļus par ievērojami augstākām likmēm. Par segmenta attīstības tendencēm Creamfinance Latvia pauž: «Procentu likmēm un citiem ierobežojošiem apstākļiem ir jāiet roku rokā ar kopējiem tautsaimniecības rādītājiem, Eiropas finanšu nozares tendencēm, godprātīgo nozares spēlētāju nomaksātajiem nodokļiem un nodevām valsts budžetā.»

Pieredze ar ierobežošanu

 

Nebanku kreditēšanas segmentam dienas kārtībā joprojām ir jautājums par Latvijas Reģionu apvienības ierosinājumu veikt grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL), kas liek ierobežot patēriņa kredītu kopējās izmaksas līdz 0,07% dienā, un šie grozījumi ir pieņemti Saeimā 1.lasījumā. Nebanku kreditēšanas nozarei iepriekšējos gados piemērota strikta likumdošana, tādēļ vēl papildu ierobežojumi izkropļos tirgu, kā arī pastāv iespējamība, ka attīstīsies nelegālais tirgus, prognozē Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas (LAFPA) biedri.

Latvijā nebanku sektora uzņēmumiem ir pieredze, kas notiek gadījumos, ja valsts nesamērīgi iejaucas nozarē. 2016. gada grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL), kas noteica cenas ierobežojumu kredīta pagarināšanas maksai, pierādīja, ka, padarot produktu – kredītu – lētāku, tiek iegūts tieši pretējs efekts – sabiedrībai produkts kļūst pieejamāks zemākas cenas dēļ un to izmanto biežāk, secina AS 4Finance izpilddirektors Gvido Endlers. Tolaik kredītu kopskaits nepieauga būtiskos apmēros, taču palielinājās individuālo kredītu summas. Arī Latvijas Reģionu apvienības nesen rosināto grozījumu veikšana PTAL nenestu cerēto un nesakārtotu tirgu. Gluži pretēji, tie radītu klientiem lielākas izmaksas. «Pieņemot kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu 0,07% dienā, tiks nevis aizsargātas patērētāju tiesības, bet gan praktiski likvidēta patēriņa kreditēšana Latvijā uz mazajām summām, kas patērētājiem ir nepieciešamas. Mākslīgi tiks radīta situācija, kurā vienīgā iespēja būs aizņemties lielas summas uz gariem termiņiem, kas kredītņēmējiem palielinās kopējās izmaksas. Un mēs runājam ne tikai par nebanku sektoru, bet arī par tradicionālajām bankām,» pauž G. Endlers.

Patērētāji un konkurence

 

Aizdevuma cena ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē patērētāju uzvedību un līdz ar to arī iekšējā tirgus konkurenci. Cenas samazināšana ierobežos to klientu loku, kam ir atbilstošs pozitīvs kredītreitings un kam var tikt izsniegts kredīts, jo, tāpat kā bankas, arī nebanku aizdevēji vairs neuzņemsies risku par to daļu klientu, kuriem ir zemāks kredītreitings, jo nespēs segt izdevumus, norāda L. Treiliha.

«Pakalpojumu cenas ierobežošana neietekmē patērētāju aizsardzību, izņemot gadījumos, kad tirgū ir monopolstāvoklis. Sakārtotā tirgū klients pats izvēlas pakalpojuma sniedzēju ar elastīgākajiem nosacījumiem, labāko reputāciju un zemāko cenu,» nostāju pauž AS Mogo pārstāvis Juris Pārups. Tā kā Latvijas nebanku aizdevēji darbojas arī citos tirgos, prakse ļauj izdarīt secinājumus gadījumos, kad ar likmju ierobežošanu tiek pārkāpti vienlīdzīgas konkurences apstākļi. «Prakses ir dažādas, taču jāsaprot, ka klients bez pakalpojuma nepaliek. Gadījumos, kad ir noteikts tāds pakalpojuma cenas ierobežojums, pie kura aizdevējiem kļūst nerentabli izsniegt aizdevumus, patērētāji, nespējot iegūt finansējumu pie regulēta tirgus dalībnieka, sāk meklēt aizņemšanās iespējas pelēkajā sektorā, kur patērētāju tiesību aizsardzība neeksistē,» pārliecināts J. Pārups. Viņš salīdzina, ka uz citu valstu fona Latvijā sniegto pakalpojumu cenas industrijā ir noteiktas samērīgi un sniegto pakalpojumu cenu nosaka konkurence. «Vidējais Latvijas patērētājs ir augsti izglītots, salīdzinot ar citām valstīm, un kopumā izvērtē savas iespējas atdot aizdevumu. Tāpēc mēs neredzam papildu iemeslu mākslīgi ierobežot procentu likmes,» kredītņēmēja portretu ieskicē J. Pārups. Viņaprāt, pakalpojuma cenas ierobežošana negatīvi ietekmēs konkurenci, jo gadījumos, kad ir noteikts tāds pakalpojuma cenas ierobežojums, .pie kura aizdevējiem kļūst nerentabli izsniegt aizdevumus konkrētam klientu segmentam, klienti, nespējot iegūt finansējumu pie regulēta tirgus dalībnieka, sāk meklēt aizņemšanās iespējas pelēkajā sektorā, kur patērētāju tiesību aizsardzība neeksistē. Tas var būtiski izkropļot konkurenci tirgū un samazināt klientu iespējas saņemt kvalitatīvus pakalpojumus. Turklāt strīdus gadījumā klientam var nebūt iespējas vērsties pie valsts institūcijām pēc palīdzības. Arī G. Endlers vērtē, ka cenas ierobežošana negatīvi ietekmēs konkurenci. Cenu ierobežošana veicinās pieprasījumu pēc lielākiem kredītiem uz garākiem termiņiem bankās, jo cilvēkiem nebūs citu legālu aizņemšanās iespēju. Tas vēl vairāk palielinātu finanšu slogu patērētājiem, kas rada bažas par turpmāko Latvijas finanšu sistēmas attīstību.

Nozare sakārtojas

 

Salīdzinot ar citiem tirgiem, Latvijā jau šobrīd ir viens no stingrākajiem nozares regulējumiem. Kā apliecina Deloitte Latvia 2017. gadā veiktais pētījums, Latvija nozares regulējuma ziņā ir soli priekšā tādām valstīm kā Dānija, Lielbritānija, Francija, Polija, kas pēc ekonomiskā līmeņa un citiem aspektiem nereti tiek piesauktas kā paraugs Latvijai.

«Ja aplūkojam nozares sadarbību ar uz-raugošajām institūcijām citās valstīs, tad nevar sniegt kopēju raksturojumu. Ir valstis, kurās darbojas efektīvs, dialoga ceļā iegūts nozari regulējošais rāmis, kas to palīdz kontrolēt un sakārtot, vienlaikus atstājot iespēju arī nozares pašregulācijai. Skaidrs ir tas, ka valsts uzdevums ir ļaut biznesam strādāt. Valstij ir jārada paredzama, vienlīdzīga un efektīva biznesa vide, nevis jānodarbojas ar biznesa ierobežošanu brīdī, kad tas ar katru gadu gan pēc valsts, gan nozares pētījumu datiem kļūst arvien sakārtotāks un atbildīgāks,» strikts ir G. Endlers.

Viņš norāda, ka no kaimiņvalstīm tikai Lietuvā ir zemāka nebanku aizdevumu procentu likme par Latviju. Lietuvā maksimālā procentu likme aizdevumam uz 30 dienām ir 7,36%. Salīdzinot ar citu valstu patēriņa kredītu cenām, Latvijā sniegtie pakalpojumi ir vieni no lētākajiem, jo procentu likme kredītam uz 30 dienām veido 8,8%, bet, piemēram, Zviedrijā tie ir 18%, Somijā 21%, Čehijā 23%, Spānijā 30%. Ja tiktu pieņemts izmaksu ierobežojums 0,07% apmērā, tas nozīmētu, ka par 100 eiro aizdevumu^ patērētājam nāktos maksāt 102 eiro. Šie divi eiro, kas, veicot lineārus matemātiskos aprēķinus, varētu būt kredītdevēja peļņa, patiesībā nenosedz pat niecīgu daļu no administratīvajām izmaksām, nemaz nerunājot par IT drošību un AML procedūrām. «Ja uzņēmumam par šiem 2 eiro ir jānosedz personāla izmaksas, IT attīstība, sistēmu izstrāde, drošības risinājumi, datu pārbaužu izmaksas, klientu servisa izmaksas, tiešās un netiešās administratīvās izmaksas, tad par kādu biznesu var būt runa? Uzņēmums šajā situācijā strādātu ar zaudējumiem, kas varētu novest pie biznesa pārtraukšanas Latvijā,» tā G. Endlers. Viņaprāt, tirgus apstākļos tieši konkurencei būtu jābūt tam faktoram, kas nosaka procentu likmes. «Latvija ir valsts, kas reiz jau ir guvusi sāpīgu mācību ar banku kreditēšanu, tādēļ saprātīgam nozares regulējumam ir jābūt. Pēc pēdējo divu gadu datiem, šobrīd Latvijā šāds regulējums jau ir,» atgādina G. Endlers un piebilst, ka katram uzņēmumam ir tiesības noteikt to, cik izmaksā viņa produkts. Katrs uzņēmums, lai nodrošinātu sava produkta kvalitāti, iegulda dažāda apmēra finanšu līdzekļus gan tehnoloģiju attīstībā un uzturēšanā, gan personāla apmācībā, gan kvalitātes sistēmu ieviešanā. Visi šie administratīvie aspekti veido gala izmaksas, kuras uzņēmumam ir jāatpelna. Katra biznesa uzdevums ir pelnīt naudu, nevis strādāt ar zaudējumiem. Vienlaikus katra patērētāja tiesības ir izvēlēties sev atbilstošāko produktu, piemēram, pēc kvalitātes, efektivitātes, ātruma un arī cenas, skaidro G. Endlers.

Zemās cenas risks

 

Jauna maksimālās procentu likmes noteikšana var izrādīties runga ar diviem galiem. Gribot pasargāt patērētāju, tā var kaitēt gan nebanku sektoram, gan patērētājam.

«Parasti brīvas konkurences tirgū piedāvājumu nosaka pieprasījums, bet situācijās, kad, piemēram, būtiska ir patērētāju aizsardzība, var nodkt izņēmumi, tai skaitā, regulējot cenu. Tomēr maksimālās cenas noteikšana bez īpaši izsvērta izvērtējuma rada risku, ka cena var tikt noteikta pārāk zema, veicinot varbūtību, ka maksimālā cena kļūst par fiksēto cenu tirgū,» secina Konkurences padomes Analītiskā departamenta direktore Ilze Tarvāne. Viņa norāda, ka maksimālās cenas pretstatā fiksētās vai minimālās cenas noteikšanai nerada tiešu kaitējošu ietekmi uz patērētāju. Maksimālās cenas gadījumā saglabājas pakalpojumu sniedzēju iespēja konkurēt ar cenu – efektivizējot savu darbību un samazinot izmaksas, tādējādi piedāvājot zemāku cenu. Analizējot situāciju, I. Tarvāne iesaka ņemt vērā, ka tirgū, kur nav monopola un pastāv konkurence, pakalpojuma izmaksas un cena nekad nevar būt vienāda atšķirīgiem tirgus dalībniekiem. Uz jautājumu, vai, regulējot cenu vienam tirgus dalībniekam, netiek radītas priekšrocības citiem, I. Tarvāne atbild: «Izvērtējumā jāņem vērā kopējā situācija tirgū, tajā skaitā citi tirgus dalībnieki, kas sniedz līdzvērtīgus pakalpojumus, piemēram, kredītiestādes, jo regulēta cena nedrīkst radīt nepamatotas priekšrocības vai apgrūtinājumus kādai atsevišķai pakalpojumu sniedzēju grupai.»

Līdzīgi raksti

Mazas summas bankās neaizņemas

03.09.2018.

Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas vadītājs Gints Āboltiņš stāsta, ka asociācijas pasūtītais patēriņa kreditēšanas pētījums, ko veica pētījumu centrs SKDS, liecina - iedzīvotāji izmanto gan banku, gan arī nebanku aizdevēju izsniegtos patēriņa kredītus.

Patērētājs zina, cik maksā par nebanku aizdevumiem

25.07.2018.

Nebanku aizdevēji, izsniedzot kredītu, piemērotajā procentu likmē iekļauj visas ar aizdevuma izsniegšanu saistītās izmaksas pretstatā bankām, kuras vēl papildus iekasē dažādas komisijas maksas par kredīta izsniegšanu.

Ierobežojot oficiālos aizdevējus, uzplauks nelegālais tirgus

25.07.2018.

Nebanku aizdevēju tirgus jau šobrīd ir strikti regulēts, un jaunu ierobežojumu ieviešana veicinās nelegālā aizdevumu tirgus uzplaukumu.